02 februāris, 2007

* * *


Teicējs atrodas karstajos avotos, kur uzlabo sagandēto veselību.

01 februāris, 2007

Alus Feja XX

Ārdurvis pēkšņi nočīkstēja un pavērās par sprīža tiesu. Dreivs saspringa un pastiepa roku zem letes, kur, bez šaubām, glabājās uzvilkts arbalets. Feja pagriezās iesāņus pret durvīm un nedaudz salieca ceļgalus, bet Horācijs sakrustoja pirkstus. Iestājās klusums.
Feja brīdi uzmanīgi ieklausījās klusumā, tad pasmīnēja, pamāja ar galvu un ieņēma ikdienišķu stāju. Plāna vidū, citiem nedzirdami liekot ķepas, iznāca kaķis. Dreivs un Horācijs atviegloti nopūtās.
Kaķis bija liels, taču ne pārbarojies, gludu, pelēku spalvu un lielām dzeltenzaļām acīm. Tas palūkojās apkārt, izslēja asti, nez kāpēc parādot tieši Dreivam, ka pieder pie runču kārtas, tad lepni piesoļoja pie Fejas un sāka berzēties gar viņas kājām.
– Kaķis arī kaut ko saprot no attieksmes? – ar neslēptu skaudību balsī apvaicājās Dreivs.
– Kā nu ne, – bezrūpīgi atteica Feja.

31 janvāris, 2007

Alus Feja XIX

– Pats tu esi līks un tapsi vēl līkāks, ja daudz izrunāsies! Blaugznas pieburšu, sliktu elpu pieburšu, un vēl to tur por... pro... kā nu to īsti sauca? – neapmierināti burkšķēja Feja.
– Ū, gatavā ragana! – Horācijs nemaz neizskatījās nobijies, labi zinādams, ka savējiem Alus Feja var nodarīt pāri tikai tad, ja nelaikā pamodināta.
– Ko lai vēl tādu sliktu izdara... mmm, vīnu saskābēšu! – Feja beidzot atrada pašu iedarbīgāko draudu.
– Klausieties, bet kāda īsti ir atšķirība starp fejām un raganām? – ievaicājās Dreivs.
Horācijs pacēla rādītājpirkstu un gatavojās uzsākt garo priekšlasījumu:
– Raganas ir dažādas. Ir tādas, kas mīt uz zemes, un ir arī tādas, kas pilnmēness naktīs lidinās apkārt pa debesīm...
– Vai tas būtu uz zemes vai debesīs, Horācij, bet visa atšķirība ir attieksmē, – pārtrauca Feja.
– Heh... nez kāpēc man šķiet, ka esmu kaut kur jau to lasījis, – domīgi noteica Horācijs.

30 janvāris, 2007

Alus Feja XVIII

Tiesa, neviens nevar skaidri pateikt, kāda tad ir Feju meža slava, taču vairums Deltoras iedzīvotāju ir vienisprātis, ka labāk to nemaz nezināt. Galu galā, reti kādam rodas tik spiedīga vajadzība, ka jāvēršas pie fejām, un arī tad parasti paveicas kādu sastapt turpat pilsētas tirgū, nemērojot ceļu augšup pa upi.
Feju mežs nav liels. Rītos, kad saule uzlec austrumpusē aiz Aradelas, var sadzirdēt govju māvienus līdzenuma ganībās, bet vakaros, kad tā noriet aiz Mugurkalnu pelēkmelnajām virsotnēm, no pauguriem dienvidos aiz Nedelas atskan elfu dzīru dziesmas. Tomēr to, cik feju mīt mežā, no kurienes tās rodas un kurp pazūd, īsti nezina pat Horācijs. Un kam gan vaicāt? To, ka fejas labāk nekaitināt, taču zina pat mazi bērni.

29 janvāris, 2007

Alus Feja XVII

Horācijs, protams, nedaudz piemeloja. Viņš nekad mūžā nebija bijis Feju mežā un nevarēja zināt, kādi tur koki, jo arī grāmatās par to nekas nav rakstīts. Patiesībā to varēja zināt vienīgi pati Feja, jo prātīgi ļaudis, kā zināms, Feju mežā savu kāju nesper.
Nav jau tā, ka līdz šim mežam būtu garš un tāls ceļš mērojams. Ja nokāpj līdz ostai priekšpusdienā, kad vēl sastopams kāds laivinieks skaidrā prātā, itin viegli var vienoties par trīs jūdžu garo ceļu augšup pa upi līdz Aradelas un Nedelas satekai un atpakaļ. Lai arī augšpus Deltoras, kur sākas pauguraine, Dela ir straujāka un atvaru pilna, ceļš aizņems vien stundas divas un maksās vienu sudraba sīknaudiņu. Taču neviens laivinieks nebūs ar mieru gaidīt atgriežamies to, kas sadomājis doties dziļāk mežā.
Vieta, kur sākas Feju mežs, ārēji šķiet gluži necila. Starp kārklu krūmiem, kas saauguši līdz pat ūdens malai, un vilkvālītēm paslēpusies neliela laivu piestātne, pavirši būvēta no neapstrādātiem baļķiem. Aiz tās pļaviņā laiski gulšņā pāris elfu un spēlē kādu viņiem vien zināmu kāršu spēli, bet viņu garie loki mētājas zālē turpat līdzās. Tomēr viņi pat nepaceļ galvas, ja piestātnei tuvojas kāda laiva, jo labāk par elfu bultām Feju mežu sargā tā slava.

28 janvāris, 2007

Alus Feja XVI

Feja piepeši atspērās un augstā palēcienā iespēra ar biezas ādas pastalā auto kāju pa ārdurvju stenderi kādu sprīža tiesu augstāk par savu augumu. Vecā koka ēka nodrebēja līdz pat pamatiem. Plauktā aiz Dreiva muguras iedžinkstējās kāda paviršāk novietota glāze.
- Nu, Fej, cik reižu tev var sacīt – nesagāz manu iestādi! – Dreivs manāmi kļuva aizvien neapmierinātāks.
– Mmm... bet, ja es nevaru iespert pa pēcpusi vienam resnam slepenpolicistam, man taču vajag kaut kur izlādēties, vai ne? Un cik reižu tev var sacīt, ka nevienu māju es vēl neesmu sagāzusi? – attrauca Feja, jostu kārtodama.
Josta Fejai bija plata un visnotaļ krāšņa, vietumis izšūta ar pērlītēm un mīklainiem ornamentiem, ar daudzām cilpiņām, kur piekarināt maisiņus ar dažādām ikdienā nepieciešamām lietiņām. Pie kreisā gurna draudīgi šūpojās burvju nūjiņa. Paplatās tumšzaļa auduma bikses bez kabatām un tādas pašas krāsas jaciņa bija kā radītas tādiem lēcieniem kā tikko pieredzētais.
– Nu, es te esmu tikai gadus piecus, tāpēc nezinu, no kurienes cēlušies tie grausti pie ostas, – Dreivs, šķiet, ilgi dusmoties neprata.
– Heh, vai tagad jūs saprotat, kāpēc Feju mežā visi koki ir līki? – pasmīnēja Horācijs, stiepdamies pēc sarkanvīna glāzes.

27 janvāris, 2007

Alus Feja XV

Ārpusē atskanēja skaļš plunkšķis, liecinot, ka vīrs pelēkā tālāk kā līdz pirmajai peļķei nav ticis. Dreivs paberzēja pakausi un neapmierināti novaibstījās:
– Nu, ceru, ka viņš tur vismaz nenosals un neatstieps kājas.
– Man gan nekas nebūtu pret to, – iebilda Feja.
– Lai jau labāk atstiepj kājas kaut kur citur.
– Jūs te, protams, varat strīdēties, kā būtu labāk, bet paskaidrojums būtu jāraksta man! – iejaucās Horācijs. – Pēc tā kautiņa pagājušajā nedēļā, kad pilsētas sardzes priekšnieks pazaudēja savu zobenu, es iztērēju četras lapas labākā Ksantoras papīra, lai visu nokārtotu.
– Nu, tu jau vari pat nodokļu iekasētāju apvārdot. Tomēr labāk, ja mazāk traču, – svarīgi noteica Dreivs.
Feja piekrītoši pamāja ar galvu, saknieba lūpas un pašūpojās no vienas kājas uz otru.
– Fej! Nespā... – sajutis nelāgu, iesaucās Dreivs. Taču bija jau par vēlu.

26 janvāris, 2007

Alus Feja XIV

Feja jau grasījās sacīt, ko domā par tādām pārmērīgām gudrībām kā lasīšana un rēķināšana, taču aiz Dreiva muguras pēkšņi atskanēja skaļš būkšķis. Vīrs pelēkā bija nokritis no krēsla un nu, sēdēdams uz grīdas, muļķīgu sejas izteiksmi mirkšķināja acis un skatījās apkārt.
Feja dusmīgi saknieba lūpas un satvēra pie jostas piekārto burvju nūjiņu. Dreivs palūkojās pār plecu, tad uz Feju un brīdinoši pacēla plaukstu. Feja nopūtās un nolaida roku.
Vīrs pelēkā pa to starpu brīnumainā kārtā bija pamanījies piesvempties kājās, vēl brīnumainākā kārtā apstreipuļot apkārt joprojām plāna vidū stāvošajam Dreivam un tenterēja uz durvju pusi, zvārodamies no vienas puses uz otru kā smagi piekrauti rati uz slikta ceļa. Pirmajā piegājienā trāpījis ar pieri tieši stenderē, vīrs soli atkāpās un sakopoja spēkus jaunam mēģinājumam.
– Mmm... – iesāka Feja.
– Kuš! – manīdams, ka Feja grasās laist vaļā lielo smējienu, Dreivs iešņācās un pacēla pirkstu pie lūpām.
Vīrs pelēkā ar otro reizi beidzot trāpīja durvīs un pazuda āra tumsā. Durvis, skaļi noklaudzot, aizvērās.
– Samaksāja vismaz? – ievaicājās Horācijs.
– Nu, protams. Impērijas vajadzībām man krīta nav, – iesmējās Dreivs.

25 janvāris, 2007

Alus Feja XIII

Pats Dreivs, šķiet, rēķināt prata, lai gan nevienā no viņa tumšbrūnās jakas daudzajām kabatām nevarēja atrast papīru vai zīmuli. Par viņa spējām liecināja kas cits – taverna, lai arī atradās pilsētas dienvidu nomalē netālu no upes ostas un apmeklētāju tajā nebija daudz, zēla un plauka.
Tavernas sētaspuses pagalmiņā dažāda lieluma un paskata rati parādījās krietni vien biežāk, nekā būtu nepieciešams dzertuves pieticīgā apgrozījuma nodrošināšanai. Reizumis tajā gāzelēdamies iebrauca arī kāda apjumta kulba, kādās braukā Dienvidu stepes aitkopji, vai arī iesoļoja kāds liellaivas kapteinis ar maisu pār plecu. Katrā šādā reizē pēc mirkļa pagalmā parādījās arī paša Dreiva gludi skūtais pakausis – darījumus ar viesiem no tālienes viņš nevienam citam neuzticēja.
Kaimiņi mēļoja, ka Dreiva pagalmā vakara krēslā redzēts arī kāds pavecs vīrs melnā platmalē ar zemu nolaistām malām, kas esot neviens cits kā bijušais Deltoras barons. Citi gan tam neticēja – kāpēc gan baronam, kas pēc padošanās Impērijai mita noslēgtībā savā vecajā pilī, būtu jāklaiņo pa pilsētas šaubīgākajiem kvartāliem? Impērijas slepenpolicija, protams, būtu vēlējusies zināt, kas ir vīrs melnajā platmalē, taču ši nu reiz bija tāda vieta, kur pret pievakari jebkurš slepenpolicists zaudē jebkādas spējas kaut ko uzzināt.
Tāpēc Dreivs varēja zābaka stulmā nēsāt nazi, vismaz trīs pirkstu tiesu garāku nekā Impērijas likumos atļauts, un žvadzināt kabatas bez bažām.

24 janvāris, 2007

Alus Feja XII

Piepeši pavērās pieliekamā kambara durvis, un pa tām pabāzās Dreiva galva:
– Nu? Ar ko jūs, purva velni tādi, man te nodarbojaties? Te jums nav nekāds Astesciems, te ir Impērija, te tikai valdība drīkst laupīt, – viņš, indīgi smīnēdams, noteica.
– Mēs tikai paskatīties paņēmām, – mierīgi atbildēja Horācijs un nolika pudeli uz galda.
Iznācis plāna vidū, Dreivs palūkojās uz pudeli un iesprauslājās:
– Ticu. Šo dzer tikai ostas lopu dzinēji.
– Un kas gan ir vainas Vulgārijai? – Feja ievaicājās.
– Vulgārijai nav ne vainas. Toties ar vulgāriešu vīnu var nīdēt prusakus.
– Mmm... tad nīdējiet ar. Es labāk dzeršu alu, – Feja aizvainoti noteica.
– Dreiv, heh... izrādās, ka Feja neprot lasīt, – ieminējās Horācijs.
– Nu, galvenais, lai prastu rēķināt, – Dreivs sabāza rokas kabatās un pažvadzināja to saturu.

23 janvāris, 2007

Alus Feja XI

Atkal izvilcis no kabatas palielināmo stiklu, Horācijs ņēmās pētīt pudeli. Taču jau pēc mirkļa viņš saviebās tā, it kā būtu nogaršojis elfu mārrutkus:
– Heh... Fej!?
– Mmm?
– Es taču teicu – arogantīniešu!
– Teici gan.
– Bet tu ņēmi un atstiepi kaut kādu vulgāriešu suslu!
Feja palūkojās uz pudeli, uz plauktu un vēlreiz uz pudeli:
– Nez, kā lai es atšķiru? Visas tās izskatās vienādas.
– Tu ko – nemāki lasīt? – Horācijs pacēla galvu un izbrīnīti palūkojās uz Feju.
– N-ne, protams, – Feja pašūpoja galvu.

22 janvāris, 2007

Alus Feja X

Feja dusmīgi palūkojās apkārt, meklējot vēl kādu vardei piemērotu rīkli. Nevienu neatradusi, viņa apsēdās uz galda malas un sāka šūpot kājas.
Pēc brīža Horācijs, kurš tīras sagadīšanās dēļ sēdēja Fejai tieši aiz muguras, saņēma drosmi un sazvērnieciski iečustējās:
– Fej! Eu, Fej!
– Mmm? – šķiet, Feja jau bija pamodusies, un vardes nevienam vairs nedraudēja.
– Nocel to tur arogantīniešu vīna pudeli!
– Kuru? – Feja palūkojās pār plecu un sarauktu pieri nopētīja Horācija izstiepto pirkstu, tad lēni griezās atpakaļ, līdz atdūrās ar skatu tavernas plauktā. Nošļūkusi no galda malas, viņa nedrošiem soļiem piesteberēja pie plaukta, paņēma lielu pudeli un, auklēdama to kā zīdainīti, atgriezās pie Horācija.

21 janvāris, 2007

Alus Feja IX

Rudā matu guba sakustējās. Tajā parādījās zaļa acs un palūkojās uz Horāciju. Mirkli vēlāk arī otra, nedaudz citā leņķī, pavērās uz Dreivu. Tad no matu kaudzes izlīda mazs, strups deguntelis un nedaudz aizsmakusi balss ievaicājās:
– Jūs... vēl te..?
– Zini, Fej, es te strādāju, – bez īpašas izteiksmes balsī atbildēja Dreivs.
No Horācija puses atskanēja neskaidra krekšķēšana un sprauslāšana, liekot saprast, ka arī viņam pret šādu strādāšanu nekas nebūtu iebilstams. Tupretī Feju atbilde acīmredzot neapmierināja, jo viņa smagi piesvempās kājās un, ar vienu roku atbalstīdamās pret galdu, draudīgi pavicināja uz Dreiva pusi burvju nūjiņu:
– Ja tu man te... ik... es tev... ik... vardi rīklē pieburšu!
– Ja trāpīsi, – pasmīnēja Dreivs. – Iepriekšējo reizi tu iebūri vardi lielajā Džammikas ruma pudelē.
Tomēr viņš neuzkrītoši atkāpās aiz lielās alus mucas un pēc mirkļa nozuda mazajās pieliekamā kambara durtiņās, pa ceļam vēl murminot pie sevis:
– Nu, taisnību sakot, vardes ruma mērcē nemaz nav peļamas...

20 janvāris, 2007

Alus Feja VIII

Viena no trim svecēm, kas apgaismoja nelielo telpu, ietrīsējās un nodzisa. Horācijs neapmierināti saviebās un aizvēra grāmatu. Ielicis palielināmo stiklu kabatā, viņš palūkojās apkārt.
– Nu... – ierunājās Dreivs.
– Heh... – atsaucās Horācijs.
Citu reizi šāda saruna droši vien būtu turpinājusies ar dažādu dzērienu labo un slikto īpašību apspriešanu. Taču šī reize pavisam noteikti nebija cita reize.

19 janvāris, 2007

Alus Feja VII

– Labi, labi, – noteica Horācijs un pārlaida skatu krēslainajai tavernai. Pie tālākās sienas, nolicis galvu uz galda, krāca kāds vīrs pelēkā mundierī. Uz pārējiem galdiem varēja manīt vien pa kādam aizmirstam alus kausam vai apgrauztam vistas stilbiņam. – Šo gan pat ar Feju neaizbiedēsi.
Arī Dreivs palūkojās uz vīru pelēkā un nicīgi pavīpsnāja:
– Kādam plānprātīgam trollim gan ienāca prātā tā ietērpt Impērijas slepenpoliciju? Ko gan var izsekot mundierī?
– Dreiv, – pārmetoši sacīja Horācijs. – Troļļi nemēdz būt plānprātīgi. Troļliem vispār nav prāta.
– Nu, tas vienalga ir stulbi.
– Ir gan.
Vīrs pelēkā piepeši nožagojās, pacēla galvu un, stiklainām acīm raugoties kaut kur tukšajā kaktā, nošļupstēja:
– Impērija... labklājība un godīgums... visiem pa purnu!
Ar to arī viņa spēki bija galā, un, nokritis atpakaļ uz galda, viņš turpināja krākt.
– Pat ļoti stulbi, – piebilda Horācijs un atkal iedziļinājās grāmatā.

18 janvāris, 2007

Alus Feja VI

Nevarētu teikt, ka Alus Feja būtu Deltorā labi ieredzēta. Tikai Dreivs un Horācijs, kā jau dzīvē daudz pieredzējuši vīri, bez lielām pūlēm spēja paciest viņas sabiedrību.
Par Alus Feju viņu dēvēja ne jau tāpēc, ka pa visiem šiem gadiem viņa būtu uzbūrusi kaut vai vienu kausiņu... lika pagaidīt! Visur, kur vien parādījās Feja, alus dīvainā kārtā tiecās pazust, turklāt neatkarīgi no šķirnes un daudzuma. Kādu brīdi pēc alus pazušanai Fejai parasti radās vēlme rausties uz galda un, kājas pa gaisu mētājot, dziedāt:
– Didlī-dū, didlī-dei, gatavojos pa-rā-dei!
Neviens nezināja, kāpēc Alus Fejai būtu jāgatavojas parādei, jo nav manīts, ka fejas dienētu karaspēkā – arī Impērijā, kur pat purva velnus mēģina mācīt maršēt ierindā. Taču reizēs, kad Feja dziedāja savu dziesmiņu, neviens ij nemēģināja viņai ko vaicāt. Raugi, kājas Fejai bija garas jo garas, bet papēdīši – cieti jo cieti, tāpēc par galda dejām prieks bija tikai visādiem kaktu dakteriem, kas lauztus degunus iegroza pareizā vietā.

17 janvāris, 2007

Alus Feja V

– Entropija nav nekas piedauzīgs. Ar katru var gadīties, un gadās jau ar, – noteica Horācijs.
– Varbūt... tev labāk zināt, – negribīgi piekrita Dreivs. – Klau... tajās tavās grāmatās... vai nevar atrast ko tādu, nu tādu, lai Stumbrciema kandžu varētu dzeramu padarīt?
– Heh... – Horācijs brīdi domīgi pazelēja savas bārdas galu un vīlies to izspļāva. – Kā būtu ar kapsētas bērza ogli?
– Nu, labāk jau būtu bez maģijas...
– Nekādas maģijas! No kapsētas bērza ogles sanāk mīkstākas un labāk visādu draņķību uzsūc. Tā vismaz raksta Saurets no Ksantorinas traktātā "Par gariem, īpaši tiem, kas vīnā", – steigšus paskaidroja Horācijs.
– Nu, es nezinu. Man kaut kā šķiet par agru doties uz kapsētu, – norūca Dreivs.
– Nav jau jāskrien tūlīt, var iet arī pa dienu...
– Es domāju – vispār.
– Heh... – Horācijs rūpīgi nosusināja bārdu piedurknē un palūkojās uz otru galda galu, kur vīdēja kaut kas līdzīgs nelielai rudai siena gubai. – Varbūt Feja...
– Tikai nemodini! – saspringa Dreivs.

16 janvāris, 2007

Alus Feja IV

Horācijs Murmulis zināja varen daudz dažādu sarežģītu vārdu, starp tiem arī pulka tādu, ko pat zivju tirgotājas mutē neņemtu. Cik no tiem bija izlasīti grāmatās un cik – saklausīti, jaunībā ceļojot kopā ar Impērijas karaspēku, to zināja vienīgi viņš pats. Parasts pilsētnieks jau nesaskata lielas atšķirības starp vārdiem "predestinācija" un "prostitūcija".
Tajos tālajos gados, kad trakie orki no austrumu salām uz saviem nedrošajiem plostiem pārpludināja visas zemes, kā apgāzts alus kauss pārklāj galdu ar putām, Horācijs kalpoja par karaspēka zirgu vārdotāju. To viņš acīmredzot bija darījis krietni, jo Impērijas pensiju jau kuram katram nepiešķir.
Tomēr vistas zupa, kas jaunībā dod spēku kaulos, vēlākos gados dod vien stīvumu locītavās, un nu jau gadus desmit Horācijs mita Deltorā un vārdoja vienīgi aitas un retumis kādu kaziņu. Impērijas pensijas bija gana vienkāršai un rāmai dzīvei, tāpēc no izdevīgiem piedāvājumiem Horācijs mēdza atkratīties, sakot, ka esot pievērsies teorijai. Par šī vārda nozīmi gan nekādu šaubu nebija – visiem bija skaidrs, ka "teorija" nozīmē dziļdomīgu biezu grāmatu šķirstīšanu, pēc katras lapas pāršķiršanas iedzerot krietnu malku sarkanvīna.

15 janvāris, 2007

Alus Feja III

Šobrīd Dreivs, pēc labākās sirdsapziņas pārbaudījis jaunāko dzērienu pievedumu, kā parasti bija maķenīt iereibis un krietni samiegojies. Tas bija viņa ierastais stāvoklis, un, taisnību sakot, neviens viņu nekad nebija redzējis nedz īsti skaidrā, nedz īsti pilnā, nedz arī guļam vai īsti nomodā.
Dreivs iebāza nazi zābaka stulmā, pacēla palielas kannas vāku un piesardzīgi paostīja saturu.
– Ja rīt uz tirgu nesabrauks pulka laucinieku, garais alus saskābs kā likts, – viņš nopūtās.
– Heh. Entropija ir varens spēks, – atkal iegrimis grāmatā, nomurmināja Horācijs.
– Atkal tu lamājies, – sabozās Dreivs.

14 janvāris, 2007

Alus Feja II

Deltorā Dreivs Līkais nez no kurienes uzradās pirms gadiem pieciem un uz visiem jautājumiem par pagātni atteica vien, ka vadājis pastu pa Dienvidu lielceļu. Ļaunas mēles gan melsa, ka uz lielceļa Dreivs esot strādājis gan, tikai nedaudz citā lomā. Raugi, tieši ap to laiku, kad Dreivs atvēra tavernu, Impērijas herolds pilsētas galvenajā laukumā trīs dienas pēc kārtas pa piecām reizēm lasīja garu paziņojumu, ka visi laupītāji no ceļiem nu esot patriekti, un triekti, un triekti, un triekti pāri visiem Mugurkalniem līdz pat Astesciema purvam. Tiesa, Astesciemā neviens laupītājs nebija manīts tā vienkāršā iemesla pēc, ka tur īsti nav, ko laupīt, tāpēc par Impērijas paziņojumu smīnēja pat pilsētas ļaudis, nemaz jau nerunājot par elfiem. Tie, kā zināms, smīn pie katras izdevības.
Sava taisnība gan Impērijai bija – laupītāju uz lielceļiem vairs nebija, taču tagad tur bija muitnieki, tāpēc tirgoņi un ceļinieki necik lielas pārmaiņas nejuta – zaudējumi tikpat lieli, vienīgi ķēpa garāka, un šķita pat, ka sejas ir tās pašas, kas agrāk. Dreivs vismaz nebija muitnieks un pat dzērienus nešķaidīja, un jau par to vien viņu varēja cienīt.

13 janvāris, 2007

Alus Feja I

– Kura stunda? – pacēlis galvu no biezas grāmatas, ko pētīja caur palielināmo stiklu, ievaicājās Horācijs.
Dreivs skaļi izpūta aizturēto elpu un nolaida roku ar nazi, kas mirkli iepriekš bija notēmēts tieši uz izcili treknu un nekaunīgu prusaku.
– Kāda nu vairs stunda... nu jau otrā naktssardze būs, vai, – viņš atteica.
Prusaks izmantoja izdevību un veikli nozuda spraugā starp tavernas leti un plauktu. Dreivs pavadīja to ar asinskāru skatienu.
– Kāpēc tu to vienkārši nenositi?
– Nu, tas vairs nebūtu tas, – atteica Dreivs.