26 janvāris, 2007

Alus Feja XIV

Feja jau grasījās sacīt, ko domā par tādām pārmērīgām gudrībām kā lasīšana un rēķināšana, taču aiz Dreiva muguras pēkšņi atskanēja skaļš būkšķis. Vīrs pelēkā bija nokritis no krēsla un nu, sēdēdams uz grīdas, muļķīgu sejas izteiksmi mirkšķināja acis un skatījās apkārt.
Feja dusmīgi saknieba lūpas un satvēra pie jostas piekārto burvju nūjiņu. Dreivs palūkojās pār plecu, tad uz Feju un brīdinoši pacēla plaukstu. Feja nopūtās un nolaida roku.
Vīrs pelēkā pa to starpu brīnumainā kārtā bija pamanījies piesvempties kājās, vēl brīnumainākā kārtā apstreipuļot apkārt joprojām plāna vidū stāvošajam Dreivam un tenterēja uz durvju pusi, zvārodamies no vienas puses uz otru kā smagi piekrauti rati uz slikta ceļa. Pirmajā piegājienā trāpījis ar pieri tieši stenderē, vīrs soli atkāpās un sakopoja spēkus jaunam mēģinājumam.
– Mmm... – iesāka Feja.
– Kuš! – manīdams, ka Feja grasās laist vaļā lielo smējienu, Dreivs iešņācās un pacēla pirkstu pie lūpām.
Vīrs pelēkā ar otro reizi beidzot trāpīja durvīs un pazuda āra tumsā. Durvis, skaļi noklaudzot, aizvērās.
– Samaksāja vismaz? – ievaicājās Horācijs.
– Nu, protams. Impērijas vajadzībām man krīta nav, – iesmējās Dreivs.

2 komentāri:

Anonīms teica...

gaidaam turpinaajumu:)

mazheks teica...

liels panākums