Alus Feja XV

Ārpusē atskanēja skaļš plunkšķis, liecinot, ka vīrs pelēkā tālāk kā līdz pirmajai peļķei nav ticis. Dreivs paberzēja pakausi un neapmierināti novaibstījās:
– Nu, ceru, ka viņš tur vismaz nenosals un neatstieps kājas.
– Man gan nekas nebūtu pret to, – iebilda Feja.
– Lai jau labāk atstiepj kājas kaut kur citur.
– Jūs te, protams, varat strīdēties, kā būtu labāk, bet paskaidrojums būtu jāraksta man! – iejaucās Horācijs. – Pēc tā kautiņa pagājušajā nedēļā, kad pilsētas sardzes priekšnieks pazaudēja savu zobenu, es iztērēju četras lapas labākā Ksantoras papīra, lai visu nokārtotu.
– Nu, tu jau vari pat nodokļu iekasētāju apvārdot. Tomēr labāk, ja mazāk traču, – svarīgi noteica Dreivs.
Feja piekrītoši pamāja ar galvu, saknieba lūpas un pašūpojās no vienas kājas uz otru.
– Fej! Nespā... – sajutis nelāgu, iesaucās Dreivs. Taču bija jau par vēlu.