Alus Feja XVII

Horācijs, protams, nedaudz piemeloja. Viņš nekad mūžā nebija bijis Feju mežā un nevarēja zināt, kādi tur koki, jo arī grāmatās par to nekas nav rakstīts. Patiesībā to varēja zināt vienīgi pati Feja, jo prātīgi ļaudis, kā zināms, Feju mežā savu kāju nesper.
Nav jau tā, ka līdz šim mežam būtu garš un tāls ceļš mērojams. Ja nokāpj līdz ostai priekšpusdienā, kad vēl sastopams kāds laivinieks skaidrā prātā, itin viegli var vienoties par trīs jūdžu garo ceļu augšup pa upi līdz Aradelas un Nedelas satekai un atpakaļ. Lai arī augšpus Deltoras, kur sākas pauguraine, Dela ir straujāka un atvaru pilna, ceļš aizņems vien stundas divas un maksās vienu sudraba sīknaudiņu. Taču neviens laivinieks nebūs ar mieru gaidīt atgriežamies to, kas sadomājis doties dziļāk mežā.
Vieta, kur sākas Feju mežs, ārēji šķiet gluži necila. Starp kārklu krūmiem, kas saauguši līdz pat ūdens malai, un vilkvālītēm paslēpusies neliela laivu piestātne, pavirši būvēta no neapstrādātiem baļķiem. Aiz tās pļaviņā laiski gulšņā pāris elfu un spēlē kādu viņiem vien zināmu kāršu spēli, bet viņu garie loki mētājas zālē turpat līdzās. Tomēr viņi pat nepaceļ galvas, ja piestātnei tuvojas kāda laiva, jo labāk par elfu bultām Feju mežu sargā tā slava.