Alus Feja VII

– Labi, labi, – noteica Horācijs un pārlaida skatu krēslainajai tavernai. Pie tālākās sienas, nolicis galvu uz galda, krāca kāds vīrs pelēkā mundierī. Uz pārējiem galdiem varēja manīt vien pa kādam aizmirstam alus kausam vai apgrauztam vistas stilbiņam. – Šo gan pat ar Feju neaizbiedēsi.
Arī Dreivs palūkojās uz vīru pelēkā un nicīgi pavīpsnāja:
– Kādam plānprātīgam trollim gan ienāca prātā tā ietērpt Impērijas slepenpoliciju? Ko gan var izsekot mundierī?
– Dreiv, – pārmetoši sacīja Horācijs. – Troļļi nemēdz būt plānprātīgi. Troļliem vispār nav prāta.
– Nu, tas vienalga ir stulbi.
– Ir gan.
Vīrs pelēkā piepeši nožagojās, pacēla galvu un, stiklainām acīm raugoties kaut kur tukšajā kaktā, nošļupstēja:
– Impērija... labklājība un godīgums... visiem pa purnu!
Ar to arī viņa spēki bija galā, un, nokritis atpakaļ uz galda, viņš turpināja krākt.
– Pat ļoti stulbi, – piebilda Horācijs un atkal iedziļinājās grāmatā.