Alus Feja XVI

Feja piepeši atspērās un augstā palēcienā iespēra ar biezas ādas pastalā auto kāju pa ārdurvju stenderi kādu sprīža tiesu augstāk par savu augumu. Vecā koka ēka nodrebēja līdz pat pamatiem. Plauktā aiz Dreiva muguras iedžinkstējās kāda paviršāk novietota glāze.
- Nu, Fej, cik reižu tev var sacīt – nesagāz manu iestādi! – Dreivs manāmi kļuva aizvien neapmierinātāks.
– Mmm... bet, ja es nevaru iespert pa pēcpusi vienam resnam slepenpolicistam, man taču vajag kaut kur izlādēties, vai ne? Un cik reižu tev var sacīt, ka nevienu māju es vēl neesmu sagāzusi? – attrauca Feja, jostu kārtodama.
Josta Fejai bija plata un visnotaļ krāšņa, vietumis izšūta ar pērlītēm un mīklainiem ornamentiem, ar daudzām cilpiņām, kur piekarināt maisiņus ar dažādām ikdienā nepieciešamām lietiņām. Pie kreisā gurna draudīgi šūpojās burvju nūjiņa. Paplatās tumšzaļa auduma bikses bez kabatām un tādas pašas krāsas jaciņa bija kā radītas tādiem lēcieniem kā tikko pieredzētais.
– Nu, es te esmu tikai gadus piecus, tāpēc nezinu, no kurienes cēlušies tie grausti pie ostas, – Dreivs, šķiet, ilgi dusmoties neprata.
– Heh, vai tagad jūs saprotat, kāpēc Feju mežā visi koki ir līki? – pasmīnēja Horācijs, stiepdamies pēc sarkanvīna glāzes.