Alus Feja XIII

Pats Dreivs, šķiet, rēķināt prata, lai gan nevienā no viņa tumšbrūnās jakas daudzajām kabatām nevarēja atrast papīru vai zīmuli. Par viņa spējām liecināja kas cits – taverna, lai arī atradās pilsētas dienvidu nomalē netālu no upes ostas un apmeklētāju tajā nebija daudz, zēla un plauka.
Tavernas sētaspuses pagalmiņā dažāda lieluma un paskata rati parādījās krietni vien biežāk, nekā būtu nepieciešams dzertuves pieticīgā apgrozījuma nodrošināšanai. Reizumis tajā gāzelēdamies iebrauca arī kāda apjumta kulba, kādās braukā Dienvidu stepes aitkopji, vai arī iesoļoja kāds liellaivas kapteinis ar maisu pār plecu. Katrā šādā reizē pēc mirkļa pagalmā parādījās arī paša Dreiva gludi skūtais pakausis – darījumus ar viesiem no tālienes viņš nevienam citam neuzticēja.
Kaimiņi mēļoja, ka Dreiva pagalmā vakara krēslā redzēts arī kāds pavecs vīrs melnā platmalē ar zemu nolaistām malām, kas esot neviens cits kā bijušais Deltoras barons. Citi gan tam neticēja – kāpēc gan baronam, kas pēc padošanās Impērijai mita noslēgtībā savā vecajā pilī, būtu jāklaiņo pa pilsētas šaubīgākajiem kvartāliem? Impērijas slepenpolicija, protams, būtu vēlējusies zināt, kas ir vīrs melnajā platmalē, taču ši nu reiz bija tāda vieta, kur pret pievakari jebkurš slepenpolicists zaudē jebkādas spējas kaut ko uzzināt.
Tāpēc Dreivs varēja zābaka stulmā nēsāt nazi, vismaz trīs pirkstu tiesu garāku nekā Impērijas likumos atļauts, un žvadzināt kabatas bez bažām.