Alus Feja VI

Nevarētu teikt, ka Alus Feja būtu Deltorā labi ieredzēta. Tikai Dreivs un Horācijs, kā jau dzīvē daudz pieredzējuši vīri, bez lielām pūlēm spēja paciest viņas sabiedrību.
Par Alus Feju viņu dēvēja ne jau tāpēc, ka pa visiem šiem gadiem viņa būtu uzbūrusi kaut vai vienu kausiņu... lika pagaidīt! Visur, kur vien parādījās Feja, alus dīvainā kārtā tiecās pazust, turklāt neatkarīgi no šķirnes un daudzuma. Kādu brīdi pēc alus pazušanai Fejai parasti radās vēlme rausties uz galda un, kājas pa gaisu mētājot, dziedāt:
– Didlī-dū, didlī-dei, gatavojos pa-rā-dei!
Neviens nezināja, kāpēc Alus Fejai būtu jāgatavojas parādei, jo nav manīts, ka fejas dienētu karaspēkā – arī Impērijā, kur pat purva velnus mēģina mācīt maršēt ierindā. Taču reizēs, kad Feja dziedāja savu dziesmiņu, neviens ij nemēģināja viņai ko vaicāt. Raugi, kājas Fejai bija garas jo garas, bet papēdīši – cieti jo cieti, tāpēc par galda dejām prieks bija tikai visādiem kaktu dakteriem, kas lauztus degunus iegroza pareizā vietā.